Foto: no atvērtiem avotiem
Ja no pieaugušā bērna dzirdat frāzes, kas norāda uz bezcerību vai dzīves jēgas zaudēšanu, ir svarīgi neļaut tam palikt bez ievērības.
Vecāki bieži vien sapņo, ka, bērniem pieaugot, viņi kļūs atvērtāki un spēs dalīties ar savām problēmām. Taču realitāte dažkārt ir pavisam citāda, pieaugušie bērni ir distancēti, īsi un izvairās no atklātām sarunām.
Šādos brīžos ir svarīgi apzināties, ka aiz šīm vienkāršajām frāzēm var slēpties patiesas sāpes, ar kurām viņi nezina, kā tikt galā. Izdevums Psychology Today atklāja, ka daudzi pieaugušie bērni nepateiks atklāti “es jūtos slikti”. Tā vietā viņi atstāj emocionālas “drupatas”, kuras uzmanīgs tēvs vai māte var un vajag pamanīt.
7 frāzes, kas var slēpt dziļas jūtas
- “Es visu laiku esmu vienkārši noguris (a).” Tas ne vienmēr ir saistīts ar miegu. Bieži vien aiz šīs frāzes slēpjas emocionāls izdegums, depresija vai trauksme. Cilvēks var justies noguris pat tad, ja viņš ir fiziski atpūties.
- “Es nevēlos par to runāt.” Tas izklausās pēc atteikšanās no dialoga, taču patiesībā tās var būt bailes tikt pārprastam vai nevēlēšanās atklāt neaizsargātās sevis daļas.
- “Es tikai cenšos tikt līdz dienas beigām.” Tas ir signāls par trauksmi vai bezspēcības sajūtu. Šī frāze norāda, ka bērns ir “izdzīvošanas” režīmā, nevis dzīvo.
- “Es jūtos tā, it kā es būtu izkritis no dzīves.” Salīdzināšanās ar citiem bieži vien rada kaunu un nedrošību. Jaunieši var justies spiesti karjeras, attiecību vai finansiālā stāvokļa dēļ.
- “Tu tik un tā nesaprastu.” Tas izklausās kā atgrūšana, bet patiesībā bieži vien ir sauciens pēc sapratnes. Bērns it kā pasargā sevi no iespējamā sprieduma vai sāpēm.
- “Kāda jēga?” Satraucošs bezcerības signāls. Šādi vārdi var liecināt par dzīves motivācijas zudumu un pat depresiju. Ir svarīgi neignorēt šādus izteikumus.
- “Man viss ir kārtībā.” Tas ir visbiežāk sastopamais “aizsardzības vairogs”. Ja atbilde izklausās pārāk ātra vai atturīga, visbiežāk tā slēpj patiesu nevēlēšanos dalīties.
Ko vecāki var darīt
- Klausieties starp rindiņām. Pievērsiet uzmanību intonācijai, atkārtojumiem un kontekstam.
- Atbalstiet, nevis spiediet. Tā vietā, lai dotu padomu, mēģiniet teikt: “Es redzu, ka tev ir grūti. Es esmu tevis atbalstam.”
- Neuztveriet to personīgi. Atsaistīšanās bieži vien nav saistīta ar jums, bet gan ar bērna iekšējām sāpēm.
- Tādas frāzes kā “Es tevi mīlu” vai “Tu vari uz mani paļauties” laika gaitā rada drošības sajūtu.
- Rādi piemēru. Jūsu paša sirsnība un gatavība dalīties grūtībās var iemācīt bērnam darīt to pašu.
Ja no pieaugušā bērna dzirdat frāzes, kas liecina par bezcerību vai dzīves jēgas zaudēšanu, ir svarīgi to neignorēt. Dažos gadījumos var būt nepieciešamas konsultācijas pie psihologa vai psihoterapeita.
Neaizmirstiet, ka pieaugušie bērni ne vienmēr zina, kā lūgt palīdzību. Taču, uzmanīgi uzklausot un esot viņiem līdzās, jūs varat būt viņiem nepieciešamais atbalsts.
